Ievadbilde

IKARIJA

Runā, ka Grieķijas salā Ikarijā cilvēki dzīvo un strādā bez stresa. Šī nelielā sala ir viena no tām piecām planētas «zilajām zonām», kuru iemītnieki dzīvo ilgi un var palepoties ar apskaužami labu veselību. Pārējās četras «zilās zonas» ir Okinava Japānā, Sardīnija Itālijā, Nikojas pussala Kostarikā un Lomas Lindas reģions Kalifornijā.

Jēdzienu «zilā zona» (Blue Zone) ieviesa pētnieks un publicists Dens Bjūtners (Dan Buettner), kurš 2005. gada novembrī žurnālā National Geographic publicēja rakstu «Ilgmūžības noslēpumi» (The Secrets of Living Longer). Pēc vairākām ekspedīcijām uz šīm unikālajām vietām amerikānis izanalizēja ilgdzīvotāju paradumus, viņu ēdienkarti un dzīves principus. Šis žurnāla numurs pārspēja visus iepriekšējos pārdošanas rekordus. Kopš tā laika uz mazo Grieķijas salu sāka braukt pētnieki no visas pasaules, mēģinot noskaidrot, kas ir tie unikālie faktori, kuri Ikarijas iemītniekiem ļauj dzīvot ļoti ilgu mūžu - trešā daļa ikariešu sasniedz 90 gadu slieksni un dzīvo tam pāri.
- Jūs gribat zināt, kāpēc mēs tik ilgi dzīvojam? Mēs vienkārši aizmir-stam nomirt! - Tā šo fenomenu skaidroja kāda 101 gadu veca Ikarijas iedzīvotāja. Tā vien šķiet, ka Ikarijas gadījumā runa ir ne tikai par ekoloģiju, diētu un lielisko klimatu. Iespējams, ka ikariešu ilgmūžības galvenais iemesls ir viņu attieksme pret dzīvi.

Ikars, panegiriki un daunšifteri
Lidmašīna, kas veikusi reisu no Atēnām, sāk nosēšanos Ikarijas nelielajā lidostā. Pa iluminatoriem uz abām pusēm redzamas dzīvojamās mājas - tāda sajūta, it kā lidmašīna būtu piezemējusies kaut kur starp vietējo iedzīvotāju dārziem.
Ar ikariešu paradumu baudīt dzīvi, kad vien tas iespējams, mēs iepazīstamies uzreiz pēc izkāpšanas no lidmašīnas.
- Braucam peldēties uz termālajiem avotiem? - gide Elpīda mūs nedaudz pārsteidz ar tik strauju notikumu attīstību.
- Vispirms vajadzētu tikt līdz apartamentiem. Mums peldkostīmi koferos, - piesardzīgi iebilstam. Protams, pēc tam nožēlojām, ka neatsaucāmies Elpīdas ekspromta piedāvājumam. Viens no septiņiem termālajiem radona avotiem tā arī palika neizmēģināts, lai arī tas atrodas pavisam tuvu lidostai.

Tūrisms Ikarijā ir salīdzinoši jauna lieta.
- Pie mums drīzāk brauc ceļotāji, nevis tūristi, - stāsta tūrisma firmas Dolihi Tours vadītāja Urānija Mitika. - Viesnīcas lielākoties atrodas salas ziemeļos. Ierasti skaļo diskotēku pie mums nav. Te varēsiet atpūsties mierīgi un bez steigas.
Ikarijā mīt nedaudz vairāk kā 8000 iedzīvotāju. Salas nosaukums saistīts ar grieķu mitoloģisko varoni Ikaru, kuram tēvs izgatavoja spārnus, bet Ikars uzlidoja pārāk augstu debesīs. Saule izkausēja vasku, ar ko bija sastiprinātas spalvas viņa spārnos, un Ikars iekrita jūrā pie šīs salas krastiem. Tā sala ieguva savu nosaukumu, bet jūru ap to sauc par Ikarijas jūru. Mītā aprakstītajā Ikara kritiena vietā no jūras slejas apbrīnojami skaista klints.
Uz salas lielā godā tiek turēts arī auglības un vīnkopības dievs Dionīss, kurš, kā vēstīts nostāstos, esot dzimis Ikarijā.
Interesanti, ka naudu uz šīs salas sāka lietot tikai 19. gadsimtā, pirms tam mierīgi iztiekot ar naturālo apmaiņu. Bartera darījumi uz salas ir cieņā jo-projām - iedzīvotāji apgādā kaimiņus ar olīveļļu, vīnu, augļiem, dārzeņiem… Pircēji veikalos galvenokārt ir tūristi.
Salas iedzīvotāji ir izveidojuši savas svētku tradīcijas. Lieldienās te rīko uguņošanu, bet uz Ziemassvētkiem zvejas laivas un jahtas tiek izrotātas ar lampiņām. Taču galvenie Ikarijas svētki ir panegiriki - līksmošana ar bagātīgu cienastu, mūziku, dejām un līdzekļu vākšanu, piemēram, baznīcas remontam, ceļa atjaunošanai vai trūcīgāko iedzīvotāju atbalstam. Vasarā teju vai katru dienu kādā no Ikarijas ciematiem tiek rīkoti svētki ar dziesmām un dejām.


Šurp atpūsties un pēc iedvesmas brauc rakstnieki, filozofi, mākslinieki un citu radošo profesiju pārstāvji. Te ir viegli kļūt par daunšifteru, ko apliecināja arī mūsu pavadone Urānija. Viņas vīrs, kuram Atēnās reiz piederēja modes bizness un kurš agrāk ģērbās tikai Armani uzvalkos, tagad sievas tūrisma aģentūrā piestrādā par autobusa vadītāju un jūtas absolūti laimīgs.

Dzīvības ūdens
Pateicoties termālajiem avotiem, tūrisma sezona Ikarijā ilgst no maija līdz oktobrim. Ar rādija sāļiem un radonu bagātie ūdeņi ir viena no salas īpašajām bagātībām, ar ko arī varētu izskaidrot vietējo iedzīvotāju apskaužami labo veselību. Ūdens dziedniecība Ikarijā plaukst un zeļ jau kopš 1. gadsimta pirms mūsu ēras - par to liecina arheoloģiskie izrakumi un vēsturiskie teksti. Visi karstie avoti atrodas salas dienvidu daļā. Termas pilsētiņā ir pat četri avoti. Viens no tiem atrodas privātīpašumā, divi avoti pieder pašvaldībai un atrodas telpās, bet ceturtais - gleznainā alā tieši jūrā.
Ūdens sastāvs avotos ir atšķirīgs, tāpēc katram no tiem ir sava «specializācija». Tiek uzskatīts, ka peldēšanās brīvdabas avotā labvēlīgi ietekmē sievietes auglību - ja ir problēmas ar bērniņa ieņemšanu, tiek ieteikts iziet 20 dienu dziedniecības kursu.
Viskarstākais termālais avots ir Lefkada, kas atrodas divu kilometru attālumā no Agios Kirikosas (Agios Kirykos) pilsētas. Šī avota ūdens dziedina dažādas ādas slimības, arī psoriāzi. Tiesa, nokļūt līdz šim avotam nav viegli - lai to sasniegtu, jāpārvietojas pa lieliem akmeņiem klātu krastu. Bez sporta apaviem te neiztikt. Taču ieguldītās pūles atmaksāsies ar uzviju, izbaudot meditāciju karstajā jūras ūdenī zem klajas debess. Man pat radās sajūta, ka veselību Ikarijā iespējams uzlabot, vienkārši vērojot skaisto apkārtni.

- Bet tagad dosimies baudīt dzīvības ūdeni! - mūs ieintriģē privātās pansijas Plumeria Flowery saimniece. Un mēs dodamies tālāk uz dienvidrietumiem, lai nonāktu gleznainā, klinšainā vietā un piepildītu pudeles ar dzeramo ūdeni, kurš veicina nierakmeņus veidojošo sāļu šķīdināšanu organismā.

Ikarijas iedzīvotāji labi pazīst salā augošos ārstniecības augus un zina to dziednieciskās īpašības. No savu pavadoņu teiktā sapratām, ka vietējie iedzīvotāji parasti ārstējas ar zālīšu novārījumiem, nevis iet uz aptieku pēc tabletēm. Un pieprasījums pēc ārstniecības augiem te ir ļoti liels! Kāds vietējais vīrs jau gados, kurš profesionāli nodarbojas ar augu ievākšanu tējām, savulaik ar šo darbu vien ir nopelnījis naudu, lai divām savām meitām apmaksātu mācības augstskolā.
Ejot pa klinšu taku, mūsu pavadone ik pa brīdim noliecas, noplūc kādu augu un rāda mums - lūk, šis palīdz pret kuņģa spazmām, bet tas normalizē asinsspiedienu. Aromāts, kuru izsmaržo saules sasildītie ziedi, labi atbaida odus. Pansijas Plumeria Flowery dārzā aug plumērijas, ģerānijas un jasmīni, kas ar savu smaržu dažādiem nejaukiem insektiem liek turēties pa gabalu.

- Uz mūsu salu nebrauc pēc luksusa, bet gan tādēļ, lai sajustu saikni ar dabu un izbaudītu harmoniju, - piebilst pansijas saimniece, mudinot mūs aprunāties arī ar citiem ikariešiem par viņu dzīvesveidu.

Vienkāršie prieciņi
Ikarijas iedzīvotāji ikvienu darbu dara ar prieku, viņi nepārstrādājas un aizrautīgi ļaujas līksmām izklaidēm.
Tēvs un dēls Georgijs un Grigoris, kuri uzņēma mūs savos viesu apartamentos Termā, paralēli strādā ģimenes ceptuvē, kas te pastāv jau sen un ir visslavenākā visā salā. Cept maizi viņi sāk piecos no rīta, bet gulēt dažkārt liekas tikai divos naktī - pēc pasēdēšanas kopā ar draugiem tavernā. Tā arī ir svarīga laimīgas dzīves sastāvdaļa.

- Izgulēsimies, kad nomirsim! - smejas jautrās salas iedzīvotāji.
Ikarijā reti kurš nēsā pulksteni. Šejienes iedzīvotāji neizmanto arī modinātājus, uzskatot, ka tie rada nevajadzīgu stresu. Viņiem patīk garas sarunas ar draugiem pie kafijas tases. Viņi labprāt tērzē ar svešiniekiem, aizrautīgi filozofējot par jebkuru tēmu, un attieksme pret laiku ikariešiem arī ir visnotaļ filozofiska - ja būs sarunāts randiņš, nebrīnieties, ja nāksies ilgi gaidīt. Par divām stundām kavēta tikšanās te nav nekāds retums. Un Ikarijā to neuzskata par kaut ko nosodāmu.
Ikariešu ēdiens ir ļoti vienkāršs, tajā dominē sezonas dārzeņi, augļi un ogas, kas izaudzēti vietējos dārzos un laukos, nelietojot pesticīdus. Gandrīz viss, no kā gatavo ēdienu, te ir pa rokai. Biežāk lietotās garšvielas ir pipari, raudene, timiāns, salvija, ķiploki. Ēdienos daudz tiek izmantoti citroni, olīveļļa un etiķis. Garšas ir bagātīgas, taču pēc ēšanas nerodas smaguma sajūta.
Ikarijā māju durvis netiek slēgtas. Te neviens nebrīnās, ja ierodas negaidīti viesi. Tas, ka māja nebūs uzposta un sakārtota, nevienu nemulsina, pats galvenais te ir savstarpējā uzmanība un sarunas. Vientuļi un veci cilvēki netiek pamesti vienatnē četrās sienās - kaimiņi aicina viņus līdzi uz visiem svētkiem. Pateicoties aktīvajam dzīvesveidam, reti kurš salas iedzīvotājs sasirgst ar Alcheimera slimību vai vecuma demenci. Pensionāri te rosās pa savām mājām, rušinās dārzā, kopj mājlopus.

- Mums nav laika novecot, - apgalvo Ikarijas iedzīvotāji.

- Pirms daudziem gadiem Ikarija bija izolēta sala un cilvēki bija ļoti atkarīgi cits no cita - kopā cēla mājas, atvairīja pirātu uzbrukumus un gluži vienkārši izdzīvoja. Arī šodien, ja kādam gadās nelaime, mēs uzreiz steidzamies palīgā, - stāsta restorāna īpašniece Tea. Viņa ir grieķiete, taču augusi ASV. Ikarijā nonākusi, jo iemīlējusies un apprecējusies ar šejienieti.

- Vai jums te nav grūti pēc dzīves Amerikā, kur sievietes daudz vairāk laika veltī nevis sadzīviskām lietām, bet gan savas profesionālās karjeras veidošanai? - jautāju Teai.

- Nē, jo Ikarijā dzīvo gudras un stipras sievietes, te valda vīriešu un sieviešu līdztiesība, - Tea man skaidro. - Ikarijā tā ir norma, nevis feminisma izpausme. Sievietēm sadzīves smagumu uz saviem pleciem nācās uzvelt pirms daudziem gadsimtiem - tajos laikos, kad vīrieši devās jūrā zvejot zivis un reti bija mājās. Var teikt, ka Ikarija savā ziņā ir sieviešu sala.